Cienījamie spīdolieši un vecāki, skolotāji un absolventi, draugi un sadarbības partneri,
arī jelgavnieki!
Stāsta, ka Ziemassvētki un to gaidīšanas laiks ir ļoti īpašs. Stāsta, ka šajā laikā cilvēki kļūst labāki, sirsnīgāki, mīļāki. Stāsta, ka notiek dažādi brīnumi.
Bija 24.decembris – Ziemassvētku vakars. Māja bija pārpildīta ar dažādām emocijām un smaržām. Te bija gan prieks, gan satraukums, gan gaidas, gan saviļņojums. Un tās smaržas – nesen nocirstās eglītes skuju smarža, svecīšu smarža, gardo pīrāgu patīkamais aromāts, viss sajaucās kopā un vairs nevarēja saprast, kas ir kas, bet visam pāri – mandarīnu un piparkūku īpašā, kuru nevarēja pārspēt neviena cita gaisā virmojošā smarža. Eglītē tika iededzinātas svecītes, mājā iedegtas gaismiņas. Viss bija gatavs svētku vakaram. Pilnīgai Ziemassvētku noskaņai pietrūka tikai baltās sniega segas, jo aiz loga smidzināja pelēkais, neiederīgais šim vakaram lietus. Turklāt tas varēja traucēt Ziemassvētku vecītim nokļūt un atvest dāvanas. Visi sēdās pie galda lai mielotos ar svētku vakariņām. Tikai kāds bērniņš ar nemierīgu prātu lūkojās loga rūtī, cerēdams, ka lietus beigsies un uzsnigs brīnumainais sniedziņš, kas ļautu skriet ārā, pikoties un celt sniegavīru. Skatoties pa logu, viņš pēkšņi ieraudzīja uz rūts krāšņās ledus puķes. Katra bija tik atšķirīga, tik skaista, tik pasakaina, nebija nevienas, kas līdzinātos kādai citai.
Bērna prātā jaucās dažādas domas: “Kad atbrauks Ziemassvētku vecītis? Vai tas vispār atbrauks? Vai viņš atvedīs dāvanas? Vai man būs tā dāvana, ko es ļoti vēlos?” Mamma, kas redzēja bērna satraukumu, paņēma to klēpī, samīļoja un iedeva piparkūku vīriņu. Tad pēkšņi atskanēja klusi klauvējieni pie durvīm. Nevienam nebija nekādu šaubu – tas ir Ziemassvētku vecītis! Bērns, nedaudz sabijies, sirsniņai strauji pukstot, gāja atvērt durvis. Bija sajūta, ka taureņu bars lidinājās viņam vēderā. Durvīs stāvēja ilgi gaidītais ciemiņš – nedaudz apaļīgu vēderu, sārtiem vaigiem un sirmu bārdu. Tieši tāds, kādu bērns bija redzējis savās pasaku grāmatās. Likās, ka līdz ar viņu istabā ienāca vēl vairāk gaismas, siltuma, mīlestības, prieka. Smiekli, dziesmas, dzejoļi, prieka un sajūsmas saucieni, papīra čaboņa, paldies vārdi, gaviles – viss savijās. Visi bija sagaidījuši savas kārotās dāvanas. Ziemassvētku vecītis atvadījās un devās uz nākamajām mājam. Mazais bērns bija tik ļoti priecīgs, ka bija aizmirsis arī par drūmo un lietaino laiku aiz loga. Tikai, kad visi posās iet uz baznīcu, viņš par to atcerējās un ar pierunāšanu gāja ārā. Bet kāds bija pārsteigums visiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem-, kad, izejot ārā, viņi ieraudzīja, ka zemi ir pārklājusi balta, pūkaina, mirdzoša mēness gaismā sniega sega! Bija noticis Ziemassvētku brīnums – kluss, balts, mieru nesošs. Sniegā bija redzamas tikai vienas pēdas – kamanu sliežu pēdas…
Brīnumi notiek. Tie notiek ne tikai Ziemassvētkos, tie notiek katru dienu, tikai tiem jātic. Ir jānotic, ka pat pašā ziemas vidū var uzplaukt sniegpulkstenīši, ka lietu var nomainīt sniegs.
Markuss Liepa (29.izlaiduma absolvents)
Neizsīkstošu enerģiju un panākumus!
Labas domas un gandarījumu darbā!
Lai nākamajā gadā ir apņēmība piepildīt mazus un lielus sapņus,
īstenot savus mērķus un saglabāt ticību, ka gan katrs, gan visi kopā
spējam radīt brīnumus, kas pārsteidz.
Ej vienu soli tālāk, nekā prasa; nesoli, bet dod vairāk nekā no tevis gaida kolēģis, darbs, mīļie, līdzīgie un arī svešie.
Tā vairojas devīgums un laime.
Sirds lai piepildās ar gaišām domām!
Lai spēks pateikt ,,paldies” tiem cilvēkiem, kuri ietekmējuši ikdienu un lēmuma pieņemšanu!
Uzraksti labus vārdus un pasakies bērniem, vecākiem, radiem, draugiem, domubiedriem,
jo atzinība emocionāli uzlādē gan devēju, gan ņēmēju, jo labie vārdi sasilda un piepilda!
Lai ir, ko mīlēt, un lai ir, kas mīl!
Svētīgus Ziemassvētkus un piepildītu 2026.gadu vēl
Spīdolas saime
